EN   RU   LV     
LATVIJAS KRIEVU SAVIENīBA  
Pašvaldību vēlēšanas  
Eiropas Parlaments  
  Partneri un saites

Meklēšana un abonēšana  
Humors  

Sākumlapa > Viedoklis

Viedoklis
Aleksandrs Gurins. Lielās krāpšanas hronika

Patlaban Latvijas iedzīvotāju sadalījuma šķirās piekritēji skaļi bļauj: nekāda pilsonības nulles varianta nevar būt! Bet pirms LR neatkarības atjaunošanas jaunās politiskās elites pārstāvji pielika ne mazums pūļu censdamies pierādīt: nekādu tiesību ierobežojumu nebūs, nākamie ierobežojumi ir mīts, ar kuru krievus iebaida riebīgie šovinisti, neatkarības pretinieki.

1988. gada 8. oktobrī tika dibināta Latvijas Tautas fronte kā kustība pārbūves atbalstam. 1989. gada oktobrī LTF otrais kongress pasludināja, ka LTF mērķis ir atjaunot Latvijas neatkarību. Šī organizācija aktīvi darbojās ne tikai latviešu, bet arī krievu vēlētāju vidū. LTF deklarēja, ka neatkarīgajā Latvijā tiks ievērotas nelatviešu tiesības, to cilvēku tiesības, kuri atbrauca uz republiku pēc 1940. gada. LTF laikraksts «Atmoda» tika izdots ne tikai latviešu, bet arī krievu valodā. 1989. gadā «Atmodas» redaktore Elita Veidemane, mēģinot atspēkot pieņēmumu, ka neatkarīgajā Latvijā tiks ierobežotas to cilvēku tiesības, kuri šeit ieceļoja pēc 1940. gada, rakstīja, ka šie Interfrontes ideologa cienīgie spriedelējumi sakūda tautas vienu pret otru. Viņasprāt, tas ir pilnīgs absurds, kas varēja ienākt prātā vienīgi padomju sistēmas apoloģētiem.

1989. gada rudenī LTF otrajā kongresā tika apstiprināta LTF programma. Tajā attiecībā par pilsonības problēmu rakstīts: «LTF ir par to, lai Latvijas pilsonība tiktu piešķirta visiem Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kuri pauduši vēlmi to iegūt un saistījuši savu likteni ar Latvijas valsti». 1990. gada pirmajā ceturksnī pieņemtajā LTF priekšvēlēšanu programmā tika deklarētas tiesības «...iegūt izglītību dzimtajā valodā». Protams, viss tas ietekmēja daudzu Latvijas krievu pozīciju balsojot vēlēšanās.

1991. gada janvārī Latvija nokļuva sarežģītajā situācijā. LR vadībai un neatkarības piekritējiem atbalstu sniedza Krievijas vadītāji. 1991. gada janvārī, kad stāvoklis Latvijā bija visai saspringts, Krievijas un Latvijas vadītāji B. Jeļcins un A. Gorbunovs savu valstu parlamentu vārdā parakstīja līgumu par starpvalstu attiecību pamatiem. Šis līgums nostiprināja Latvijas vadības un LTF pozīcijas. Tostarp, līgums paredzēja pilsonības nulles variantu gan Krievijā, gan Latvijā.

1991. gada 3. martā pēc Latvijas varas pārstāvju iniciatīvas tika rīkota vislatvijas aptauja (pēc savas būtības, referendums). Piedaloties tajā, republikas iedzīvotājiem bija jāatbild uz jautājumu, vai viņi ir par Latvijas neatkarību. Saskaņā ar oficiālajiem datiem, aptaujā piedalījās 87,5 procenti pilngadīgo Latvijas iedzīvotāju, par republikas neatkarību izteicās 73,8 procenti no balsotāju skaita. Tā bija pēdējā reize, kad balsstiesības bija arī visiem Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem.

Valdībai un parlamenta vairākumam vēlamais rezultāts tika sasniegts, neskatoties uz krasu cenu paaugstināšanos un dzīves līmeņa pazemināšanos. Neapšaubāmi, balsošanas rezultātus ietekmēja LTF solījumi pieņemt pilsonības nulles variantu un garantēt izglītību dzimtajā valodā. Krievu kopienas nozīmīgā daļa demonstrēja gatavību iet uz kompromisiem.

Gandrīz uzreiz pēc LR neatkarības atjaunošanas, pretēji LTF iepriekšējiem solījumiem, Latvijas iedzīvotāji tika sadalīti pilsoņos un nepilsoņos: jau 1991. gada 15. oktobrī Augstākā Padome pieņema lēmumu «Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem», saskaņā ar kuru Latvijas pilsonība tika piešķirta tikai aptuveni 2/3 valsts iedzīvotāju (pirmskara Latvijas Republikas pilsoņiem un viņu pēcnācējiem). 1991. gada 15. oktobra lēmums ne tikai paredzēja sadalīt iedzīvotājus „šķirās”, bet arī noteica naturalizācijas principus (visai liberālus salīdzinājumā ar pašreizējiem). Tomēr jaunās politiskās elites vēlme saglabāt sadalījumu pilsoņos un nepilsoņos pēc iespējas ilgāk noveda pie tā, ka Augstākās Padomes darbības laikā naturalizācijas process tā arī netika uzsākts. Bet iespējas kaut vai mēģināt saņemt pilsonību lai arī ne visiem, bet lielākajai daļai nepilsoņu radās tikai 1999. gadā.

Piezīmēsim, ka toreiz, kad 1991. gada 15. oktobrī Augstākās Padomes deputāti atņēma balsstiesības apmēram vienai trešdaļai vēlētāju, tad tautas viedokli, pēc būtības, neviens tā arī necentās izdibināt. Tādēļ prasības rīkot referendumu par tēmu, vai Latvijas pilsoņi vēlas iedzīvotāju dalīšanu šķirās (kam ir dažādas pasu krāsas) ir pilnīgi juridiski pamatotas. Un šā raksta autori atbalsta kustību «Par vienlīdzīgām tiesībām», kura organizēja notariāli apstiprinātu Latvijas pilsoņu parakstu vākšanu par referenduma rīkošanu jautājumā par pilsonības piešķiršanu visiem tiem nepilsoņiem, kuri to vēlas. Atbalsta arī tādēļ, ka mūsu valsts iedzīvotāju skaits strauji sarūk. Derētu pieminēt arī šādu anekdoti: Luksemburgā ceļu policists apstādina kādu latvieti un sāk tam ieskaidrot: «Nezinu, kā jūsu valstī, bet pie mums cilvēku ir maz, mums ir dārgs katrs cilvēks, tādēļ, lūdzu, vairāk gan ātrumu nepārsniedziet, citādi var gadīties, ka kādu nejauši sabrauksiet». Tā patlaban, kad neredzēti strauji sarūk iedzīvotāju skaits, kļūst acīmredzams, ka Latvijas Republikai būtu jāvērtē katrs tās iedzīvotājs. Tas nozīmē, ka pilsoņu tiesības jāpiešķir visiem.

*E.Veidemane // Atmoda, 1989. gada 4. septembrī








Pievienot komentāru:

Total:0 | Shown:



Valstī, kurā 38% iedzīvotāju izmanto krievu valodu kā ģimenes galveno valodu, nav darbību, kuras vēl vairāk sekmētu sabiedrības dezintegrāciju, kā nepārtraukti mēģinājumi likvidēt skolēnu izglītību krievu valodā, kura eksistē jau desmitiem, ja ne sim... lasīt tālāk >>


šo vārdu nezin ASV Valsts Departamentā, jo sagatavodami Sergejam Lavrovam dāvanu no Hilarijas Klintones, viņi nepareizi pārtulkoja angļu «reset» kā «pārslodze»... lasīt tālāk >> (18) (Izlasīja: 53495)



Sākumlapa  Mājas lapas karte Meklēšana un abonēšana Izdrukāt Nosūtīt vēstuli
  
Top.LV
Rambler's Top100