Galvenā lapa  -  Viedoklis


15.09.2004   Dusmu pūces un rāvēji

 



                                saistošā politoloģija



 

     Dziļi maldīgs ir plaši izplatītais uzskats , ka Latvijā ir pārāk daudz politisko partiju. Patiesībā, ja neņemt vērā krievvalodīgo opozīciju, visus latviešu politiķus var sadalīt divās nometnēs, kuru pārstāvji pēc kārtas pārņem varu viens no otra – līdzīgi tam, kā tas notiek  kādā no vecajām demokrātijām, piemēram, ASV. Vajag tikai mācēt sadalīt politiķus grupās – viņi paši cītīgi slēpj savu patieso partijas piederību. 

 

     Vienas grupas pārstāvjus var nosaukt par dusmu pūcēm (saīsināti D). Viņu galvenais mērķis – nodarīt pēc iespējas sliktāk maksimālam cilvēku daudzumam. Otro grupu nosauksim par rāvējiem (saīsināti R) – viņi cenšas gūt pēc iespējas vairāk labuma sev. Vispār pasaulē lielākā daļa politiķu pieder R kategorijai. Latvijas unikalitāte slēpjas tajā, ka pie mums dusmu pūces iemanījās kļūt par visai konkurētspējīgiem politiķiem ( acīmredzami, to var izskaidrot ar smago vēsturi un savdabīgo latviešu tautas mentalitāti ).

 

     Latvijā jebkura politiskā konflikta cēlonis ir cīņa starp D un R grupu politiķiem. Piemēram, cīņa par Eiropas Komisāra posteni. R komanda lietpratīgi sāka izplatīt baumas , ka par šo komisāru noteikti jākļūst dāmai. Dusmu pūces bija pārliecinātas savā uzvarā : viņu dāmu izlase ir īpaši spēcīga. Tajā, neskaitot favorīti Sandru Kalnietes kundzi, vēl ir cilvēktiesības aizstāvošā Ina Druvietes kundze, kulturālā Helēna Demakovas kundze, universālā Inese Vaideres kundze, nepelnīti aizmirstā Palmīra Lāces kundze, bet pati galvenā – pieredzējusī audzinātāja Valsts Prezidentes kundze.

 

     Tomēr rāvēji izrādījās manīgāki. Viņu pārstāve Ingrīda Ūdres kundze apmierināti smaida, jo šai ar viņas uzvārdam atbilstošu veiklību izdevās sakampt ienesīgo nodokļu komisāra amatu. Dusmu pūcēm atliek tikai, saskaņā ar viņu ideoloģiju, nodarboties ar sīkām neģēlībām: teiksim, sūtīt savu pārstāvi Striķes kundzi, lai šī arestē  Ūdres miesassargu.

 

    Nevajadzētu domāt, ka D grupas pārstāvji nekad neko negrābj, bet R grupas pārstāvji neprot pastrādāt nelietības. Īstam politiķim jābūt universālam un jātiek galā ne tikai ar tiem pienākumiem, kurus uzliek viņa galvenais aicinājums, bet arī ar blakus pienākumiem. Piemēram, izglītības ministra amatā Kārli Šadurski no D komandas nomainīja Juris Radzēvičs no R komandas. Šī ministrija pēc savas būtības vien ir uzskatāma par dusmu pūču muižu; bet Radzeviča kungs ar darbu tiek galā un viņa vadītais resors nebūt nav kļuvis labestīgāks. Par to, ko  izdevās sagrābt jaunajai vadībai, mēs, acīmredzami, uzzināsim tikai tad, kad Vaļņu ielas namā Nr. 2 atkal valdīs dusmu pūces.

 

     Cits piemērs – viena no Tēvijas slavenākajām dusmu pūcēm Juris Dobelis. Viņš izgudroja visai oriģinālu grābšanas tehnoloģiju, līdz kurai neviens no profesionālajiem rāvējiem nebija nonācis. Dobeļa kungs iemanās tā ievirzīt lietas gaitu, ka viņš zaudē deputāta mandātu un saskaņā ar likumu saņem kompensāciju pusgada algas apmērā. Tomēr ļoti drīz – pēc dažām nedēļām vai pāris mēnešiem – Latvijas Republikas nopelniem bagātais “mākslinieks” - dusmu pūce - triumfāli atgriežas Saeimā, bet nevienam nav tiesību atņemt šim kompensāciju.   

 

    Rodas jautājums: kādēļ Latvijā tik daudz partiju, ja cīņas intriga ir tik vienkārša? Lietas būtība slēpjas tajā, ka politiskās partijas, kuras sastāv vienīgi no dusmu pūcēm vai rāvējiem, izrādās nedzīvotspējīgas. Pirmās – sīkās nacionālistiskās partijas tādas, kā “Mūsu Zeme”, neprot iegūt naudas līdzekļus, otrās – obligāti nonāk skandalozā situācijā un zaudē popularitāti ( “Saimnieks”, Pirmā Partija ). Politiskās partijas veiksmes noslēpums – prasmīga D un R centienu apvienošana.

 

     Piemēram, šajā ziņā ar virtuozitāti izceļas Tautas Partija. Tās biedri dusmu pūces ikdienas vienojās  ar saviem domubiedriem no ”Jaunā Laika” un TB/LNNK par jaunas, pa īstam niknas valdības sastādīšanu. Vienlaicīgi tautpartieši rāvēji veikli sadala nacionālās bagātības kopā ar saviem kolēģiem no tagadējās valdības. Tādejādi šī partija saglabā gan popularitāti, gan turīgumu.

 

     Neveiksmīgas sadarbības piemērs ir sociāldemokrāti. Viņu dusmu pūces un rāvēji visu laiku ķildojas savā starpā. Pirms pāris gadiem Baldzēna kunga vadītā dusmu pūču grupa sašķēla partiju, kas nodarīja tai milzīgus zaudējumus. Šodien Baldzēna piemēram nez kāpēc sekoja Juris Bojārs, un viņa cīņu biedri rāvēji grasās izslēgt šo no partijas. Biedri nesaprot, ka mierīgās līdzāspastāvēšanas imitācija ir daudz perspektīvāka, nekā publiskie konflikti.

 

     Un vēl pēdējie jautājumi. Cik ilgi Latvija spēs turēties pretī pasaulē valdošajai labumu rāvēju triumfa tendencei ? Cik ilgi dusmu pūces saglabās konkurētspēju Latvijā ? Domāju, ka mūsu mūžam pietiks. Jo katrā gadījumā dusmu pūču reitings nemitīgi ceļas, viņu paustās idejas joprojām ir populāras. Latvijas vēlētāju mentalitāte pārāk īsā laika sprīdī nevar mainīties, un dusmu pūces vēl ne reizi vien gūs pelnītos panākumus. 

 

( no krievu valodas tulkoja Irēna Ase )

                  

Komentāri


Atlikuši simboli: