Galvenā lapa  -  Viedoklis


20.04.2005   Kam un kādēļ ir vajadzīga “kristīgā mācība” skolā?

    



    Tramvajā kāda padzīvojusī kundze, turēdama rokās reklāmas bukletu, uzstājīgi cenšas pierunāt cilvēkus balsot par Latvijas Pirmo partiju. Lūk, ar viņiem ir pats Dievs tas Kungs un eņģeļu pulki. “Cik tad jums Šlesers par to samaksāja?!” nenociezdamās, skaļi vaicā cita paveca kundze. Atbilde ir skaidra. Necik. Pirmā kundze strādāja aiz pārliecības. Šī vienkāršā aina demonstrē mums “mācītāju” stratēģiskās un taktiskās domāšanas dziļumu, jo “mācītāji” aktīvi “apgūst” mūsu izglītības sistēmas ienesīgās teritorijas, iesizdami pāļus fundamentā, uz kura viņi grasās celt savu nākamības uzplaukumu.

 

    Par jautājuma vēsturi

 

    Jau pirmajās dienās kopš atrašanās pie varas Pirmās partijas vadība uzsāka centienus, lai panāktu to, ka sākumskolas programmā tiktu ieviestas kristīgās ētikas stundas. Šī prasība tika izdarīta laikā, kad notika krievu skolnieku akcijas pret Izglītības reformu, kas zināmā mērā pazemināja sabiedrības interesi par šo problēmu. Un tomēr šī iniciatīva tika uztverta neviennozīmīgi. Toreizējais izglītības ministrs Kārlis Šadurskis uztvēra to ar sajūsmu, toties vecāku vidū viņa īpaša entuziasma neizsauca. Latviešu preses izdevumus pārņēma kaut kas līdzīgs sašutuma vilnim (krievu laikrakstiem tolaik bija aktuālas pavisam citas problēmas). Sašutuma paudēji savos rakstos atgādināja, ka saskaņā ar Satversmi, mūsu valstī Baznīca ir atdalīta no valsts, tādēļ skolai nedrīkstētu kļūt par reliģiskās audzināšanas arēnu un tādejādi būt pakļautai Baznīcas ietekmei, it īpaši, ja ņemt vērā to apstākli, ka bija paredzēts, ka kristīgās ētikas stundas pasniegs dažādu garīgo mācību iestāžu absolventi.     

    Sašutuma vilnis pāršalca, bet pirmie saglabāja savas pozīcijas. Latvijas Pirmā partija, kurai bija sava pārstāvniecība gan Repšes valdībā, gan Emša valdībā, kuras laikā tā kontrolēja Izglītības un zinātnes ministriju, spēja panākt iecerēto. Solījās tikt galā līdz pirmajam septembrim un savu solījumu turēja. Vienlaicīgi ar krievu vidusskolas latviskošanu sākās arī vispārējais Latvijas skolas kristianizācijas process. Tiesa, sašutuma vilnis latviešu presē piespieda šīs idejas autorus nedaudz pazemināt savas prasības. Vecākiem tika dota izvēles iespēja starp kristīgās ētikas un ētikas, kura nesaturēja tā teikt reliģisko komponentu, pamatiem. Vecāki, pa lielākajai daļai izvēloties vienkārši ētiku, atviegloti uzelpoja. Jāsaka, ka pāragri.

     Lieta tāda, ka “vienkārši” ētikas nemēdz būt. Jebkura ētiskā sistēma veidojās tās vai citas reliģijas ietekmē, tās vai citas ideoloģijas vai mācības ietekmē. Un tas, ko mūsu bērniem un viņu vecākiem piedāvā kā “vienkārši” ētiku, ir nekas cits kā tā pati kristīgā ētika, tikai “iesaiņotā” “vispārcilvēcisko vērtību” apvalkā. Tātad bez reliģiskā komponenta nekas nesanāks. Atdalīt vienu no cita ir vienkārši neiespējams. Personīgi es neuzstājos pret kristīgo ētiku. Bet kur tad šeit ir izvēles brīvība?   

    Vecāki, kuri atbalstīdami reliģiskās vērtības, nepiekrīt specifiski kristīgām reliģiskajām vērtībām, ir nonākuši visai kutelīgajā situācijā. Tādu vecāku mūsu multikulturālā sabiedrībā ir ne mazums. Viņu bērniem lielākā vai mazākā mērā būs obligāti jāapgūst kristīgo ētiku. Juris Lujāns ( LPP pirmā persona Rīgas domē) ir skaidri paziņojis, ka ar nekristīgajām ticībām viņa partija “nemēdz koķetēt”. Šeit ir neizbēgams konflikts, vismaz iekšējais.

    Pie tam (un tas ir pats galvenais) LPP negrasās apstāties pusceļā. Partijas pēdējā kongresā Ainārs Šlesers atklāti paziņoja, ka pirmie  visiem spēkiem centīsies panākt, lai “kristietības apmācība” izstumtu ētikas pasniegšanu. Partijas lobijs izdarīs spiedienu valdībā un Saeimā no augšas, bet cilvēki, kurus šī partija ieveda vietējās varas institūcijās (tai skaitā arī Rīgā), darbosies tajā pat virzienā, tikai no apakšas. Šlesers minēja, ka Latvijas skolas kristianizācijas projekts pieder pie to projektu skaita, no kuru īstenošanas būs atkarīga Pirmās partijas lojalitāte  valdošajai koalīcijai. Tagad, pēc labējo ne visai pārliecinošās uzvaras galvaspilsētā, pirmie varēs tirgoties ar savu lojalitāti arī Rīgas domes ēkā.

      Skola, kas ir brīva no klerikāļu ietekmes un kontroles, ir viens no mūsdienu civilizācijas sasniegumiem. Latvijā mēs vērojam regresu šajā jomā. Kas tad izsauc LPP pastiprinātu interesi pret Latvijas jaunatnes garīgo audzināšanu? Un kādēļ tieši jaunāko klašu skolēni kļuva par īpašas gādības no mācītāju puses objektu?

 

     Kur tad suns ir aprakts?

  

    LPP  līderi lieliski saprot , ka ar esošo elektorātu, lai arī ar  tādu, kā kundze ar bukletu rokās, tālu netiksi. Kā iepriekš būs jāsēž te vienas, te otras partijas aizgaldā. Ne jau katru gadu izdodas veikt tik izdevīgu darījumu, kā pievērst savai “pirmpartijas” ticībai uzreiz piecus Saeimas deputātus. Šādu taktisko uzvaru augļus sagrauž laika zobs. Saeimas krēslu skaits, kurus patlaban aizņem Pirmās partijas deputāti, neatbilst  balsu skaitam, kas bija nodots par šo partiju vēlēšanās. Bet Rīgas domes vēlēšanu rezultāti, kā arī rezultāti visā Latvijā, liecina par to , ka LPP balansē uz piecu procentu robežas. Noturēt šādu partiju no izgāšanās vēlēšanās var tikai ar iespaidīgu finansiālo līdzekļu palīdzību.

     Būdami uzņēmēji, LPP līderi meklē izdevumu optimizācijas ceļus ne tikai maksājot nodokļus, bet arī priekšvēlēšanu kampaņas rīkošanas periodā, kuras pie mums mēdz notikt katrus divus gadus. Protams, šāda veida ieguldījumi ātri atmaksājās, pie tam daudzkārtīgi. Bet, ja pastāv veids, kā no šiem izdevumiem izvairīties vai arī pārlikt tos uz citu pleciem (piemēram, uz nodokļu maksātāju pleciem), tad būtu visai dīvaini to neizmantot. Vai nē?

    Sponsoru un atbalsta grupu intereses arī būtu jāievēro. Biznesā tas tā ir pieņemts. Pirmā partija atklāti lobē dažādu kristīgo baznīcu un sektu intereses. Šīm baznīcām un sektām (it īpaši sektām) ir nepieciešami draudžu locekļi tāpat, kā Pirmajai partijai vēlētāji. Bet “zvejot dvēseles” – gan draudžu locekļus, gan vēlētājus – ielās, darba kolektīvos un sabiedriskajā transportā ir visai darbietilpīgs process. Pie tam var sastapties ar rupju attieksmi, un arī segums nav simtprocentīgs. Daži nemēdz staigāt pa ielām, citi nemēdz izmantot sabiedrisko transportu, trešie nemēdz strādāt, bet sastapties ar tiem, kuri sēž mājās, ir vēl grūtāk. Turklāt pastāv visai sīva konkurence.

     Cita lieta ir darbs ar pirmklasniekiem, vai otrklasniekiem. Pirmkārt, skolu apmeklē gandrīz visi, bet otrkārt, strādāt ar mazgadīgajiem ir tīra bauda. Viņi rupji nelamāsies, neuzdos āķīgus jautājumus, visu uzņems ar ticību. Jo mazgadīgajiem vēl nav izveidojusies spēja kritiski domāt, bet  ja šis liela mēroga biznesa projekts tiks īstenots, šī spēja tā arī neizveidosies. Lieliski! Var nomest malā makšķeres un ķert ar tīklu. Mūsdienu tehnoloģijas to ļauj un likumdošanas bāze jau ir pieskaņota.

    Tātad, dārgie vecāki, par Jūsu naudu Pirmā partija integrēs Jūsu bērnu ne tikai latviskajā vidē, bet arī kādā no sektām. Galvenais, lai būtu sākotnējā reliģiskā izglītība un lai prastu izpildīt komandas. Tad pēc kādiem gadiem desmit Jūsu atvase sekmīgi aizvietos tantiņu ar bukletu gan tramvajā, gan pie vēlēšanu urnas, līdz ar to nodrošinādams nepārtrauktu daudzveidīgās baznīcas hierarhijas atražošanu un Latvijas Pirmās partijas pastāvīgu funkcionēšanu. Pie tam viņš to paveiks bez jebkāda atalgojuma. Aiz pārliecības.   

                   

Komentāri


Atlikuši simboli: