Galvenā lapa  -  Viedoklis


01.08.2005   Geji, gājieni un cilvēktiesības

 

Iedomāsimies šādu situāciju – Krievu skolu aizsardzības štābs rīko sankcionētu gājienu. Tomēr, pakļaudamies politiskajam spiedienam, Rīgas izpilddirektors savu atļauju atsauc. Štābs uzvar tiesas procesā un rīko gājienu, kaut arī tam cenšas traucēt “Gardas meitenes” un “Kluba 415 puiši”.

 

Patiesi, pazīstama aina. Tikai ar vienu atrunu – aizstāsim Krievu skolu aizsardzības štābu ar geju un lesbiešu organizāciju. Lai jau piedod man daži Štāba aktīvisti, bet izejot no cilvēktiesību aizsardzības viedokļa šāda aizstāšana nebūt nav nekas nepiedienīgs.

 

Cilvēka tiesībās, diskriminācijas aizliegums sakarā ar viņu   seksuālo orientāciju  jau sen ir kļuvis gandrīz vai par aksiomu. Tas redzams ne tikai Eiropas savienības dokumentos, kuros šis aizliegums ir minēts tieši (piemēram, Amsterdamas vienošanās, 2000/78. direktīvā un tml.). Arī ANO Cilvēktiesību komiteja un Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir vienisprātis attiecībā par to, ka aizliegums uz diskrimināciju sakarā ar dzimumu  ietver sevī arī aizliegumu uz diskrimināciju saistībā ar seksuālo orientāciju.

 

Tādejādi, jebkuram, kas darbojas organizācijā, kuras ideoloģija ir cilvēktiesību aizsardzība, būtu jārēķinās ar  toleranci  pret seksuālajām minoritātēm. Protams, katram cilvēkam var būt sava reliģiskā vai filozofiskā pārliecība. Tomēr gadījumā, ja šāda pārliecība nav savienojama ar cilvēktiesību ideju, tad par to var runāt tikai kā par privāto viedokli, jo negatīva izturēšanās pret homoseksuālistiem nevar būt par tādas organizācijas pozīciju, kuras nosaukumā ir vārds “cilvēktiesības”.  Šādu jautājumu nevar atrisināt balsojot – tas nozīmētu to pašu, ja Katoļu baznīcā tiktu sarīkots referendums par abortu atļaušanu.

 

Vēl būtu jāņem vērā arī to: ja geju parāde nenotiktu, tas radītu bīstamu precedentu, kad masu pasākuma rīkošanas atļauja tiek atcelta sakarā ar pretinieku draudiem. Nav grūti iedomāties, kādu taktiku izvēlētos “Klubs 415” tanī gadījumā, ja Štābs saņemtu atļauju sava nākamā pasākuma rīkošanai...

 

Man pārmeta to, ka es līdzās ar dažiem Latvijā pazīstamajiem rusofobiem biju parakstījis “200 vēstuli”, kas aizstāvēja toleranci. Taču šo personu pozitīvā izturēšanās pret seksuālajām minoritātēm nebūt nenozīmē, ka jebkuram tiesībsargam jāizturas gluži pretēji. Bet ja nu nākamreiz šīs personas parakstīs vēstuli par invalīdu tiesību aizstāvību? Turklāt, derētu atgādināt, ka akcijas pret geju parādi rīkoja daudz pārliecinātāki rusofobi.

 

Tātad, katram ir dota izvēle. Var turpināt saukt sevi par tiesībsargu un cīnīties ar jebkuru diskrimināciju, tai skaitā arī saistībā ar seksuālo orientāciju. Var mēģināt aizstāvēt doktora disertāciju, pierādot, ka seksuālo minoritāšu tiesības nebūt nav cilvēktiesības, bet pēc tam pārliecināt visas starptautiskās organizācijas par savu secinājumu pareizību. Var piebiedroties nevalstiskām un politiskām organizācijām, kuras aizstāv nevis cilvēktiesības, bet kristīgās jeb konservatīvās vērtības – tādu pie mums ir daudz.

Beidzot, var arī, nomainot nosaukumu, apliecināt, ka no visa plašā cilvēktiesību spektra dažus interesē vienīgi heteroseksuālo krievu tiesības. Tikai vienu gan izdarīt neizdosies – iebāzt galvu smiltīs un izlikties, ka seksuālo minoritāšu problēmas mūs neskar. Dzīve liks skaidri un neviennozīmīgi paust savu viedokli – vai nu balsojot Saeimā un Rīgas Domē, vai nu saistībā ar jautājumiem par PCTVL un Latvijas Cilvēktiesību komitejas ārvalstu partneriem. Tātad pozīcija būtu jāformulē jau tagad.

 

 

 

Aleksejs Dimitrovs,

Saeimas PCTVL frakcijas konsultants,

Latvijas Cilvēktiesību komitejas līdzpriekšsēdētājs

 

 Red.: Sk. arī A. Dimitrova rakstu politika.lv portālā par M. Santa lietu pret Rīgas Kultūru vidusskolu.

Komentāri


Atlikuši simboli: