Galvenā lapa  -  Viedoklis


31.08.2006   Latvija, kas neeksistē

Tas, no kā tik dikti baidījās nacionālpatrioti, ir noticis – Latvijas valsts varētu beigt pastāvēt... bet ne jau to iemeslu dēļ, kurus viņi paši nemitīgi minēja. Nē, pasaules kartē paliks valsts ar nosaukumu “Latvija”, bet kādā gan mērā šis nosaukums saskanēs ar savu saturu?

            Cik slavenu Latvijas zīmolu jūs pazīstat? Kāds no jums atcerēsies tādus “nelaiķus” kā VEFs un “Kaija”. Taču vairumam patlaban pastāvošo uzņēmumu nosaukumi ir it kā mūsējie, bet tie pieder ārvalstniekiem: “Laima”, “Latvijas Balzams”, “Latvijas Krājbanka” utt.

            Bet pats zīmīgākais ir “Alfas” gadījums. Kādreiz slavenās rūpnīcas vietā atrodas tāda paša nosaukuma norvēģu hipermārkets. Vai jums neliekas, ka kaut kas līdzīgs notiek arī ar Latviju? Kā kādreiz teica bijušās PSRS prezidents Gorbačova k-gs , “process ir sācies...”.

 

            Kad kāds cilvēks saka, ka blakus viņa mājai uzcēla lielveikalu, viņam jautā: “Rimi” vai “Maksimu”? Te jāsāk domāt, kādēļ nepastāv līdzīgs īsteni latviskais tīkls ar nosaukumu, piemēram, “Staburags”, kaut vai “Sprīdītis”? Kādēļ viesiem no Lietuvas, kuri iebraukuši Rīgā, būtu jārīko ekskursiju pa pilsētu, lai viņi iepazītos ar lietuvisko Rīgu? Manis uzdotais jautājums, vai Viļņā ir sastopams kaut kas latviskais, izsauc pauzi un lietuviešu viesi, apmulsdami, saskatās. Kādēļ Latvijas iedzīvotāji labprāt brauc atpūsties uz kūrortu Palangu, kas piedzīvo strauju attīstību, bet Jūrmala no savulaik plaukstošā kūrorta pārvērtās mazapdzīvotā guļamrajonā “biezajiem”?  Ne jau dabas katastrofa pie tā visa ir vainīga, arī lidojošie šķīvīši netraucēja kūrortam attīstīties, bet kāpēc tā  notiek? Stop, pārāk daudz tika uzdots jautājumu, pienācis laiks meklēt atbildes.

            Savulaik Andris Šķēle, bijušais premjerministrs un Tautas Partijas dibinātājs (kura jau ilgu laiku atrodas pie varas), salīdzināja valsts pārvaldi ar firmas vadīšanu.

            Izrādīsim cieņu bijušajam premjeram un iedomāsimies, ka Latvija nav valsts, bet liela korporācija. Rodas jautājums : vai tā ir spējīga izdzīvot ar šādu pārvaldes sistēmu konkurences apstākļos un kādēļ mūsu korporācija attīstās tik lēnos tempos?

            Tātad, šī firma ilgu laiku darbojās monopola apstākļos, tāpēc klients (nodokļu maksātājs) nokļuva bezizejas stāvoklī un bija spiests apmaksāt nekvalitatīvus pakalpojumus un avantūras, kuras rīkoja korporācijas valde (valsts valdība). Šī monopola dēļ korporācijas valdei (Latvijas valstij) izveidojās nicinoša attieksme pret klientiem un darbiniekiem, pret viņu tiesībām, dzīves apstākļiem un darba algu.

            Lai samazinātu neapmierinātību, vienai darbinieku daļai teica, ka stāvoklis ir slikts, jo pie visa vainīga cita darbinieku (iedzīvotāju) daļa. Pēdējos pārliecināja, ka viņiem nav balsstiesību, jo viņiem ir jāatbild par iepriekšējās korporācijas kļūdām (kaut gan daudzi iepriekšējās korporācijas priekšnieki kļuva par pastāvošās korporācijas vadītājiem).

            Pagaidām, neskatoties uz akcionāru neapmierinātību, prasmīgas smadzeņu skalošanas taktikas rezultātā vadības pārstāvjiem izdodas 15 gadu laikā daudzkārt tikt atkārtoti ievēlētiem (ar to pašu akcionāru balsīm) vadošajos amatos. Pamatpaņēmiens – iebaidīšana ar iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem, kuri it kā vēlas iznīcināt sirdij dārgo korporāciju (lai arī tā nav visai efektīva). Akcionāru un viņu pārstāvju daļa, kuriem ir drosme atklāti kritizēt pārvaldnieku darbību, tiek apvainota sadarbībā ar konkurentiem un tiek darīts viss iespējamais, lai nedotu viņiem ietekmēt korporācijas darbību.

            Jau no paša sākuma darbinieki tika algoti nevis vadoties pēc profesionālisma kritērijiem, bet gan pēc radniecības un izcelsmes principa. Tas neizbēgami ietekmēja viņu darba kvalitāti. Korporācijas darbība tika uzsākta, izpārdodot īpašumu pa cenu, kas bija daudz zemāka par tirgus cenu. Turpmāk bija daudz citu risinājumu, kas nodarīja zaudējumus korporācijai un klientiem, bet pastiprināja vadības ietekmi un bagātināja topmenedžerus.

            Pašā korporācijas iekšienē pastāvīgi notiek cīņa starp klaniem par ietekmi un resursiem, kas stipri vājina korporāciju. Iekšējā kontrole slikti funkcionē. Kontrolējošās institūcijas kalpo klanu interesēm un jebkuras problēmas tiek konstatētas vai nu kara starp valdošajiem grupējumiem, vai nu krīžu rezultātā.

            Raksturīga ir atkarība no citām lielajām ārvalstu korporācijām un acumirklīga pozitīva reakcija uz viņu “belzieniem”, pat ja tā kaitē pašu firmas interesēm.

            Vārdu sakot, ikviens privātuzņēmējs teiktu, ka pastāvot šādai vadības sistēmai un attieksmei pret klientiem un darbiniekiem, brīvajā tirgū šī firma nekavējoties bankrotētu. Tieši to mēs arī vērojam kā liecinieki. Tas notiek bez lieka trokšņa, vienkārši aktīvi un īpašums pa kluso tiek izpārdoti ārvalstu investoriem. Tie soli pa solim pārņem korporācijas vadību. Tādēļ nav jābrīnās, ka trūkst reālu Latvijas zīmolu. Tā ir maksa par neefektīvu valsts pārvaldes sistēmu.

            Tātad, zīmols “Latvija” jau ir pustukšs, tomēr vēl pastāv pati svarīgākā valsts sastāvdaļa – tās iedzīvotāji. Tie ir 2 miljoni 300 tūkstoši nodokļu maksātāju, kuri neskatoties uz ņirgāšanos, vēl joprojām apmaksā “banketu”. Tagad arī šī svarīgākā Latvijas sastāvdaļa tiek apdraudēta. Citas korporācijas atvēra durvis un sāka aicināt Latvijas iedzīvotājus pie sevis.

            Monopola sagraušana noved pie tā, ka arvien vairāk ļaužu izvēlas citu korporāciju un kļūst par Īrijas, Anglijas un citu valstu, kas rada normālus dzīves un darba apstākļus, akcionāriem.

            Šādā situācijā valsts vadītāji var iet divus ceļus: pirmais – iedibināt normālu izturēšanos pret Latvijas iedzīvotājiem, likvidēt sabiedrības dalīšanu, strikti ievērot cilvēka tiesības, cienīgi apmaksāt darbu, radīt tādus ekonomikas un sabiedrības attīstības apstākļus, kādos iedzīvotāji spētu sajust savas un valsts perspektīvas. Lai to paveiktu, Latvijas valdībai nāksies demontēt neefektīvo pārvaldes sistēmu, kaut vai uz neilgu laiku ziedot pašu intereses, piekrist tam, ka sabiedrība uzmanīgi kontrolēs valdības darbību un koriģēs to atbilstoši kritikai.  

            Tomēr ar dziļu nožēlu jākonstatē, ka mūsdienu elite uz šādiem varonīgiem soļiem brīvprātīgi nav spējīga, un droši vien ies ceļu, kas ved pie turpmākas valsts un tās iedzīvotāju interešu nodevības. Šis attīstības ceļš paredz, ka tanī vietā, lai nopietni pārvērtētu savu izturēšanos pret cilvēkiem, notiks iedzīvotāju aizstāšana. Latvijas lielākā iedzīvotāju daļa aizbrauks – lai tad brauc! Viņus aizvietos ar mazāk prasīgākiem imigrantiem no Āzijas, Āfrikas. Protams, tas ir īslaicīgs risinājums, bet mūsu varasvīru mūžam ar to pietiks.                             

            Šādi neatgriezeniskie lēmumi ir kā zobu pasta, kuru pēc izspiešanas no tūbiņas atpakaļ iekšā nedabūsi. Tie, kuri ir spiesti aizbraukt, zaudēs dzimteni; tie, kas paliks, vairs nejutīsies šeit kā tajā Latvijā, pie kuras viņi ir pieraduši, kurā dzimuši un nodzīvojuši visu mūžu. Tā būs pavisam cita valsts – daudzkrāsaina, kosmopolītiska, līdzīga Bābelei. Valstij jau tā trūkst sava biznesa, savas ārpolitikas, nākamais solis būs iedzīvotāju aizstāšana. Bet pie “ieejas valstī” būs piekārta tā pati izkārtne “Latvija”. Var jau būt, ka pēc kāda laiciņa arī nosaukumu nomainīs – tā, lai būtu ērtāk, lai ar Lietuvu nejauktu ...

            Tādēļ, kā tajā reklāmā: vai nu mēs viņus, vai viņi mūs...

 

Juris Sokolovskis,

LR 8. Saeimas PCTVL frakcijas priekšsēdētāja vietnieks    

Komentāri


Atlikuši simboli: