Galvenā lapa  -  Viedoklis


05.07.2007   Kaislības ap Prezidentu

Jautājumus uzdeva NIKOLAJS VORDLOVS

(tulkojums no laikraksta “Rakurs”) 

 

 

Plašsaziņas līdzekļos turpina apspriest jaunā Valsts Prezidenta ievēlēšanu, kā arī Valda Zatlera priekšrocības un vājās puses. Iepriekšējā numurā laikraksts “Rakurs” iepazīstināja lasītājus ar latviešu politologa Veiko Spolīša viedokli, kurs uzskata, ka jaunajam prezidentam ir nolemta vienkārša viņu izvirzījušās Tautas Partijas gribas izpildītāja loma. Šoreiz par to pašu tēmu mēs sarunājamies ar LR 9. Saeimas deputātu Miroslavu Mitrofanovu.

 

Vai, Jūsuprāt, prezidenta vēlēšanas ir „dežūrkampaņa” vai arī tas ir patiesi nozīmīgs notikums?

— Latvijas politiskajā dzīvē Valsts Prezidenta vēlēšanas, bez šaubām, ir galvenais 2007. gada pirmās puses notikums. Ja jaunievēlētais prezidents Valdis Zatlers vienkārši bez lieliem skandāliem nostrādās pirmos četrus gadus, viņam automātiski rodas vislabākās izredzes tikt ievēlētam arī uz nākamo termiņu. Tātad 2007. gada maijā mēs esam kļuvuši par visai reta un svarīga notikuma lieciniekiem un dalībniekiem.

Kā Jūs balsojāt?

— PCTVL frakcija atdeva savas balsis par labu Zatlera konkurentam – Endziņa kungam. Šo izvēli mums bija grūti izdarīt. Frakcijā diskusija norima piecas minūtes pirms balsošanas. Turklāt tika apspriesti tikai divi varianti – balsot pret abiem kandidātiem vai atbalstīt Endziņu. Mums bija iespēja tikties ar abiem kandidātiem, un viņi atstāja neviennozīmīgu iespaidu. Tādi mēreni, civilizēti nacionālisti. Uz pašiem sasāpējušiem jautājumiem pilsonības, nepilsoņu piedalīšanās vēlēšanās un krievu skolu reformas jomā abi kandidāti prezidenta amatam atbildēja gandrīz vienādi: «valsts ir pieņēmusi pareizus lēmumus, un lai jau viss notiek tā, kā notiek…». Ar krieviem viņi ir gatavi runāt, tai skaitā, kad vajag, arī krievu valodā. Pozitīvais moments – nekādu pretenziju vai pārmetumu, kas būtu adresēti valsts krievu kopienai. Arī par to jāpasaka „paldies”. Ne jau no katra latviešu politiķa var sagaidīt šādu korektu attieksmi. Tomēr arī aktīvu pozīciju  sasāpējušo jautājumu risināšanā gaidīt nenākas.

Ar ko tad vēl līdzinās Zatlera un Endziņa kungi – ar izvairīgu attieksmi pret nabadzības problēmu.  Viņiem nav ne jausmas, kā mūsu valstī dzīvo vienkāršie ļaudis, un abi neuzskata, ka pēdējo 16 gadu laikā izveidotā sociāli ekonomiskā sistēma ir vainīga tanī, ka iedzīvotāji strauji izmirst un darbinieki bēg uz ārzemēm. Eksistence nosaka apziņu – abi kandidāti daudzus gadus strādāja elitārajā profesionālā vidē, kas ir tāla no tautas dzīves.

 

Par plusiem un mīnusiem

 

— Kādēļ tomēr pievērsāties Endziņa kandidatūrai?

— Salīdzinājumā ar Zatleru Endziņam bija divas neapšaubāmas priekšrocības. Būdams Satversmes tiesas priekšsēdētājs, viņš balsoja par veselu virkni humānu un progresīvu lēmumu. Otrā priekšrocība – vēlēšanu brīdī Endziņš bija nesalīdzināmi labāk sagatavots darbam valsts pārvaldes, politikas un diplomātijas jomā, jo visu dzīvi viņš bija strādājis tai tuvā jomā un kļuva par vienu no atjaunotās Latvijas Republikas tiesiskās sistēmas „tēviem”. Tomēr vēlēšanās uzvarējušajam pretendentam – Zatlera kungam ir visas iespējas  pārvarēt pieredzes trūkumu, bet viņš ir talantīgs un centīgs cilvēks, sava veida „teicamnieks dzīvē”. Turklāt Endziņa profesionālā pieredze varēja kļūt arī par trūkumu prezidentam, jo pieredze ne vienmēr ļauj pieņemt tikai nemaldīgus lēmumus, bet arī diktē iespējamā un atļautā robežas. Lielās korporācijās bieži aicina darbā augstos amatos vadītājus, kuri pirms tam strādāja citā biznesa sfērā. Šāds solis ļauj virzīt uzņēmuma politiku ārpus banālu lēmumu robežām. Šajā ziņā Zatleram ir priekšrocība.

- Ar ko ir motivēti pārmetumi PCTVL, kas atskanēja no citu opozīcijas partiju puses pēc prezidenta vēlēšanām?

- Saskaņā ar visām aplēsēm, iznāca, ka par valdošās koalīcijas kandidātu Zatlera kungu nobalsoja ne tikai šī koalīcija, bet arī trīs opozīcijas frakciju deputāti. Pirmā informācija, kuru ieguva žurnālisti Saeimas kuluāros, liecināja par to, ka disciplīna klibo „Saskaņas Centra” un „Jaunā Laika” frakcijās. Šo frakciju vadītāji neizdomāja neko labāku, kā steidzami uzvelt atbildību PCTVL. Lai jau šie meli paliek uz viņu sirdsapziņas.

 

Par  «skeletiem skapī» un dažām citām vēsturiskām paralēlēm

 

Vai , Jūsuprāt, prezidents Zatlers patiešām ir nolemts atkarībai no Tautas Partijas, kura to izvirzīja ?

— Ievēlēšanas brīdī šī atkarība bija kliedzoša. Zatleram pa pēdām kā ēna gāja tautpartiešu „komisārs”, kas sekoja jebkuram kandidāta vārdam un skatienam. Bet pēc ievēlēšanas Zatlers var sniegt viņu ievēlējušajiem valdošās koalīcijas locekļiem vienu vienīgu garantēto pakalpojumu – nesteigties ar Saeimas atlaišanu. … Tomēr turpmāk neviens nevar dot valdošajiem nekādas garantijas. Diez vai cienījamam dakterim ir tāds „skelets skapī”, kas ir spējīgs uz mūžu pārvērst viņu par paklausīgu marioneti. Apnikušie stāsti par „daktera aploksnēm” nevar mūžīgi spēlēt kompromitējošā materiāla lomu. Pastāv viens riskants salīdzinājums, kuru es nevaru neminēt. Savulaik Krievijas oligarhi pielika roku, lai nodrošinātu Putina nākšanu pie varas. Nostiprinādamies, Putins pielika roku… lai atstādinātu viņus no varas.

— Ko varētu sagaidīt no jaunā prezidenta starpvalstu attiecību jomā?

— Minēšu vēl vienu riskantu paralēli. Aukstā kara laikos attiecības starp PSRS un ASV uzlabojās periodos, kad Amerika pie varas nāca republikāņu administrācija. Labējie republikāņi, būdami ciniski pragmatiķi, ātrāk atrada kopējo valodu ar padomju līderiem, jo bija ar mieru atlikt sānis demokrātisko demagoģiju un pievērt acis uz daudziem, no demokrātu viedokļa, nepiedodamiem PSRS „pārkāpumiem”. Un tad abas puses sasniedza vienošanos lietās, kas bija vienādi svarīgas abām valstīm – par bruņošanās drudža apturēšanu un ekonomisko sadarbību. Ja iepriekšējā Latvijas Prezidente Freibergas kundze drīzāk atgādināja amerikāņu demokrātus savos centienos pamācīt Krieviju un nepiedot tai „nepareizu” attieksmi pret vēsturi un demokrātiju, tad Zatlers, kuram piemīt labējie uzskati un veselīgs cinisms, var ieņemt pragmātisku pozīciju, atteikdamies no Rietumiem raksturīgās „mesiāniskās” pieejas. Starp citu, Latvijas krieviem tuvākā perspektīvā šādas pārmaiņas nav izdevīgas, jo tās tikai nostiprinās tendenci aizmirst cilvēktiesību tematiku Krievijas un Latvijas starpvalstu dialogā.

 

Vai visai tautai būtu jāievēl prezidentu?

 

Vai, Jūsuprāt, jaunā prezidenta ievēlēšana šā vai tā, bet jau ir mainījusi Latvijas sabiedrību?

— Jā, valsts ir mainījusies. Pirmo reizi latviešu sabiedrība pieņēma kandidātu, kuru faktiski piedāvāja krievu opozīcijas partija. Neskatoties uz manu negatīvo attieksmi pret „Saskaņas Centru”, būtu jāatzīst: tas apstāklis, ka šī partija izvirzīja Endziņu kā prezidenta kandidātu, nospēlēja savu lomu starpkopienu politiskā konflikta pārvarēšanā. Vienīgi no sava amata aizejošā Vaira Vīķe-Freiberga riskēja mest akmeni to krievu politiķu virzienā, kuri piedāvāja Endziņu. Tas nu gan nebija labs viņas prezidentes karjeras nobeigums. Man žēl, ka tieši ar šo neveiklo izlēcienu un muļķīgo frāzi par „voblu un vodku” viņa paliks mūsu tautiešu atmiņā, kaut gan, būdama prezidente, viņa bija pieņēmusi ne mazums taisnīgu un drošsirdīgu lēmumu par labu likumībai un mazākumtautību tiesību cieņai. Bet, tā teikt, no dziesmas vārdus neizsvītrosi.

Prezidenta ievēlēšanas brīdī sabiedrība sadalījās vairākumā un mazākumā nevis, kā vienmēr, pēc nacionālās pazīmēs, bet pēc pasaules uzskata pazīmes. Vienkāršās tautas vairākums un Saeimas opozīcija atbalstīja „tautas alternatīvu” – Endziņu. Pirmoreiz pat izveidojās tā koalīcija, par kuru es biju runājis četru gadu laikā. Krievu opozīcijas partija „SC” panāca vienošanos ar latviešu opozīcijas partiju „Jaunais Laiks”. Kaunu piedzīvoja tie bijušie PCTVL biedri, kuri lamāja mūsu partiju par centieniem izveidot taktiskās alianses ar „Jaunā Laika” pārstāvjiem. Var un ir jācenšas panākt vienošanos.

Bet atgriezīsimies pie vēlēšanu tēmas. Citā barikādes pusē nonāca mazākums – daļa mediķu, kurus apvienoja korporatīvā solidaritāte, galēji labējie antikomunisti un valdošās koalīcijas deputāti, kuri nobijās no kārtējām vēlēšanām. Viņi kā slīkstošais salmiņam pieķērās „oligarhu kandidātam” – Zatleram. Kaut gan, kā jau es minēju, nevajadzētu pārspīlēt praktiskās atšķirības starp abiem kandidātiem. Toties simboliskās nedrīkstētu novērtēt par zemu. Un, par cik „tautas kandidāts” zaudēja, bet „oligarhu kandidāts” tika ievēlēts, patlaban sabiedrība jūtas vīlusies un arvien aktīvāk skaļi sapņo par „visas tautas ievēlēto” prezidentu.

Jūs turpināt iebilst pret prezidenta vēlēšanām, kurās piedalās visa tauta? Kādēļ?

— Patiesībā, mūsu valstī prezidenta vēlēšanas nevar kļūt par visas tautas lietu, jo tautas daļai, proti nepilsoņiem, ir liegtas balsstiesības. Bet lietas būtība nav tikai tanī.  Ja ieviest tiešas prezidenta vēlēšanas, tad, pirmkārt, paralēli ir jāsadala varu par labu prezidentam, jāpiešķir viņam papildu pilnvaras un konstitucionālo aizsardzību. Bet, otrkārt, ir strikti jākontrolē vēlēšanu kampaņas. Patreiz to  iznākumu nosaka nauda. Idejām un personālijām ir otršķirīga nozīme. Ja prezidentu vēlētu tādas pašas televīzijas „smadzeņu skalošanas” apstākļos, kāda tika novērota pēdējās Saeimas vēlēšanu laikā, tad ticiet man, tie paši velētāji, kuri patlaban ir neapmierināti ar „kuluāru” vēlēšanu iznākumu, kas noveda pie Zatlera ievēlēšanas, paši „brīvprātīgi un dziedādami” balsotu par to kandidātu, par kuru visskaļāk bļautu reklāma. Un es neesmu pārliecināts, ka tas būtu Aivars Endziņš.

Komentāri


Atlikuši simboli: